Tikai Pink Floyd: stacija, kas radusies no piecdesmit gadiem, kuros viena grupa nepārtraukti mainīja domas par sevi
„Tikai Pink Floyd“ pēc skaitļiem ir vismīļākā stacija visā Kalisha Exclusive kolekcijā — 11 639 balsis, un skaits turpina augt, apsteidzot ikvienu citu vienam izpildītājam veltītu kanālu. Tā darbojas tāpat kā pārējās 312: viena nepārtraukta straume no Exclusive Radio, nekas cits kā šī grupa, bez reklāmām, kas pārtrauktu raidījumu. Atšķirību veido vienkārši tas, cik liels ir pieejamais katalogs un cik maza tā daļa šķiet kā pildījums.
Grupa izveidojās Londonā 1965. gadā, un pat nosaukumam ir sava neliela vēsture — Syd Barrett to salika no diviem amerikāņu blūza mūziķu, Pink Anderson un Floyd Council, vārdiem. Pirmajā sastāvā bija Barrett pie ģitāras un vokāla, Roger Waters pie basģitāras, Nick Mason pie bungām un Richard Wright pie taustiņinstrumentiem, un pirmos divus gadus Pink Floyd bija psihodēlisko singlu grupa, kas veidojusies ap Barrett savdabīgo, rotaļīgo dziesmu rakstīšanu un Londonas UFO Club skatuvi.
Šī grupas versija ilgi neturējās. Līdz 1968. gadam Barrett garīgā veselība bija strauji pasliktinājusies, ko vēl vairāk pastiprināja smaga narkotiku lietošana, un jaunais David Gilmour tika uzaicināts vispirms viņu aizstāt uz skatuves, vēlāk — pilnībā ieņemt viņa vietu. Tas ir klusāks, skumjāks stāsts nekā stadionu roka tēls, ko grupa vēlāk ieguva, un Pink Floyd nekad pilnībā nepārstāja par to rakstīt — Barrett ēna vijas cauri dažiem no viņu lielākajiem albumiem.
Waters arvien vairāk pārņemot dziesmu rakstīšanu, 20. gadsimta 70. gados tapa albumu virkne, ar kuru grupa patiesībā tiek atcerēta. The Dark Side of the Moon (1973) vairāk nekā četrpadsmit gadus nokavēja Billboard 200 sarakstā un ir pārdots aptuveni 45 miljonos eksemplāru, padarot to par vienu no visu laiku vairāk pārdotajiem albumiem. Wish You Were Here (1975) bija tieša uzruna draugam, ko viņi bija zaudējuši — dziesma „Shine On You Crazy Diamond“ vairāk vai mazāk atklāti stāsta par Barrett. Animals (1977) kļuva tumšāks un politiskāks, bet The Wall (1979) gāja vēl tālāk: pilnvērtīga roka opera par izolāciju, kas veidota ap mūri, ko tās stāstītājs ķieģeli pēc ķieģeļa ceļ starp sevi un visiem pārējiem.
Grupa ne pārāk raiti pārcieta savus pašas panākumus. The Final Cut (1983) praktiski bija tuvu Roger Waters solo albumam, kas izdots grupas vārdā, un attiecības starp Waters un pārējiem drīz pēc tam pilnībā izira. Waters aizgāja, mēģināja panākt, lai nosaukums tiktu izbeigts līdz ar viņu, un cieta neveiksmi — Gilmour, Mason un Wright turpināja darboties kā Pink Floyd, izdodot A Momentary Lapse of Reason (1987) un The Division Bell (1994), dodoties stadionu turnejās, kamēr kritiķi strīdējās, vai tas vēl ir īstais.
Galu galā tas izrādījās pietiekami svarīgi, lai atsvešinātība atkustu. 2005. gadā Waters uz vienu vienīgu priekšnesumu Live 8 pievienojās Gilmour, Mason un Wright — pirmo reizi vairāk nekā divu gadu desmitu laikā visi četri kopā uz skatuves, uz vienu pēcpusdienu. Wright nomira 2008. gadā, un, kad atlikušie dalībnieki no Division Bell laika atlikušajiem ierakstiem izveidoja albumu The Endless River (2014), viņi to veidoja kā veltījumu viņam un, kā izrādījās, kā grupas noslēguma vārdu.
Tie ir gandrīz trīsdesmit gadi, kuros grupa strīdas pati ar sevi par to, kā tai vajadzētu skanēt — un tieši tāpēc stacija, kas vienkārši ļauj skanēt visam katalogam, bez jebkādas noteiktas secības, šeit darbojas tik labi. Jūs nekad neesat tālāk par pāris dziesmām no „Time“, „Wish You Were Here“ vai „Comfortably Numb“.
🎧 Tikai Pink Floyd var klausīties tieši Telegram iekšienē — bez lietotnes, bez pārlūka — izmantojot mūsu Kalisha Radio Mini App.
— Kalisha 🎧
Patika šis raksts? Lietotne ir bezmaksas, lai sāktu.
Darbojas iPhone un Android — nekas nav jāinstalē